21. R. Štālberga Pienavā.

Lēdurgas kapos katru nakti rādījušies apglabātie ārsts un mācītājs. Ārsts nozāļojis kādu cilvēku, un mācītājs kādu dzīvu apglabājis, tāpēc viņiem par sodu nav kapā miera, bet jāblandās pa pasauli. Spokus parasti redzējušas sievas. Tās tad arī zinājušas sīki jo sīki stāstīt. Taisni divpadsmitos mācītājs iznākot no kapa un nostājoties savā vietā uz kapsētas vaļņa. Pēc tam no kapa iznākot ārsts, nostājoties uz sola, kas pie kapa nolikts, un tad lecot zemē. Ja baznīcas kalniņā aizmetot krustu priekšā, tad to nakti šie vairs no kapiem ārā nenākot.

Reiz divi vīri salielījušies, ka šiem no spokiem bailes neesot. Saderējuši taisni divpadsmitos aiziet uz kapsētu. Lai būtu drošāki, iestiprinājuši krogā dūšu un divpadsmitos devušies uz kapiem. Tikko tur nonākuši, tā ieraudzījuši mācītāju uz valņa stāvam savā parastā vietā. Abi lielie drošinieki nu dikti sabijušies un posušies katrs uz savu māju. Viens no baznīcas kalniņa steigdamies lejā paklupis un nosities. Otrs ballēs pilnīgi apjucis, aizskrējis pavisam uz otru pusi no savas mājas, ieskrējis upē un noslīcis. Ļaudis runājuši: tas par sodu, ka šie saderējuši, jo kam jau Dieva nolikts, pa pasauli apkārt klīst, tam tas arī jādara.