22. Silamalas Vaivariņš Inčukalnā. «Balt. Vēstn.» piel. 1890. LP, VI, I, 57, 12.

Reiz vēlā rudens naktī viens vīrs braucis gar Vangažu kapsētu ar mucu degvīna. Pats bija ietaisījis krietnu dūšu un tādēļ arī nemaz no spokiem nebaidījies. Pret kapsētas vārtiem miroņi sākuši nākt pa vārtiem no kapsētas un sēsties cits ratos, cits zirgam mugurā, citi atkal ķērušies pie loka un ilksim. Kaut gan zirgs bijis diezgan spēcīgs, tomēr zem šāda svara tikai knapi spējis uz priekšu kustēties. Starp miroņiem braucējs pazinis dažu labu, kam pats bērēs bijis. Viņš gan grūdis viņus laukā un sācis ar pātagu plītēt, bet jo grūdis laukā, jo nākuši vēl vairāk klāt. Tā viņš pūlējies ilgu laiku un zirdziņš beidzot piekusis un apstājies. Tikai kad gaiļi tuvējās mājās dziedājuši un braucējs bijis trīs reizes ačgārniski tēva reizi skaitījis, miroņi atstājušies un viņš varējis tālāk tikt.