23. A. Lerchis-Puškaitis no 70 g. v. Kaspara Čipiņa. LP, VII, I, 54, 1.

Viens puisis gribējis par varu miroņus kādreiz redzēt. Tad viens vecītis pamācījis, lai ejot tādā dienā, kad kādu mironi glabās, uz kapiem, lai uzmeklējot no veca krusta tādu šķēpeli, kam zara caurums, un lai - labi slepenā vietā paslēpies - skatoties pa šo zara caurumu, tad redzēšot miroņus vai cik. Labi, aizgājis, dabūjis šķēpeli ar zara caurumu, paslēpies un nu, kad bērenieki kapiem tuvojušies, redzējis: miroņi bariem gājuši jaunajam mironim pretim: cits kājām, cits jāšus. Dažs jājis uz teļa, dažs uz kuiļa, dažs uz auna, dažs uz gaiļa: kāds lops katram bērēs kauts, uz tāda jājis; kam bērēs, nabadzības labad, nekas nebijis kauts, tam bijis jāiet kājām. Jā, un kā nu pretimgājēji satikuši vedamo mironi, tā visi paklanījušies - jo rokās miroņi nekad nesadodas, tikai paklanās un pavadījuši līdz kapiem. Tikko tad ielaists kapā, visi pazuduši.