1. Das Livländische Todten Cesang. Durch Herman Wartman, Burggraf, d. 19. May 1584., Pr. Bīnemapa «Livländ. Sagenbuch», 132, 169. LP, VII, I, 76, 32.

Livonija ir viena pils, saukta Rēzekne. Tur maskavieši nopostīja baznīcu un ilgu laiku dievvārdus nemaz nedzirdēja vairs, kamēr Dievs tad ar brīnumiem nāca. Tur dzirdēja baznīcā dziedam un mūziku skanam, bet zināt neviens nezināja, kas tur dzied. Tad norunāja dažus mācītājus turp sūtīt, lai novērotu, kas izpostītā baznīcā tas dziedātājs taču ir. Tie Dieva vārdā gāja iekšā; bet pretim viņiem atskanēja: «Svēts ir Dievs, svēts ir Dievs Cebaots!» tāpat stipriem ņēmieniem vēl tā dziesma: «Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils!» Viņi arī ieraudzīja pulka kapu atdarītu un lielu ļaužu baru apkārt stāvam tiem trīsdesmit cilvēkiem, kas tur dziesmas dziedāja. Bet visi viņi bija mācītājiem pazīstami. Mācītāji vaicāja: kam šie te dziedot? Tie tūliņ atbildēja: «Mūsu sirds līksmo, tāpēc ka tā Kunga diena tuvojas un mūsu glābšana vairs nav tālu!» To teikuši, visi it piepēži Dazuda; tomēr viņu dziesmas nestājās skanēt ir tad; tās skanēja, it kā no zemes apakšas nākdamas. Bet baznīca, kas taču nejauki bija izpostīta, tagad izskatījās glīta, it kā tīri izslaucīta. Ko šādi brīnumi nozīmē, to laiks liks pieredzēt.

P i e z ī m e 1. J. Siķēns Vecumniekos uzrakstījis šādu māni (Etn. IV, 1894.). Sestdienas naktīs visu mirušo gari sapulcējoties baznīcā. Sprediķi sakot tas mācītājs, kas beidzamais tanī apgabalā miris un glabāts. Miroņi visi bez izņēmuma esot ģērbušies baltās drānās. Ērģeles tad skandinot un dziedot skaņā balsī. Ja tādā reizē kāds dzīvais tuvojoties baznīcas ieejai, tas uguņi apdziestot, dziesmas apklusot un durvis jau labu laiciņu esot atvērtas. Ja nu tanī laikā kāds no dzīvajiem ieejot baznīcā, tad miroņi to nonāvējot un pievienojot savā pulkā. Pēc dievkalpojuma tāds nonāvēts līdz ar miroņiem pazūdot kapsētā, neatstādams ne mazākās zīmītes, kā pazudis, un kur pazudis. LP; VII, I, 71, 10.

P i e z ī m e 2. Teika par miroņu dziedāšanu izpostītā Rēzeknes &127;baznīcā ir mums uzglabājusies trijās balādēs no 16 gadsimteņa beigām (Lutz Mackensen, Baltische Texte der Frühzeit, Riga 1936, 138-148). Minētais ft. Vartmanis ir to uzrakstījis 1584. gadā un viņa balādes saturu ir atstāstījis arī Fr. Binemanis. 1575. gadā ir tādu jau uzrakstījis kāds Egendorfers (Alexander Egendoerffer von Presslaw). Arī trešā balāde ir, kā liekas, no tā paša laika, bet par tās autoru nav ziņu. Pēc satura visas trīs balādes ir līdzīgas. P. Š.