3. H. Skujiņa Aumeisteŗos.

Ilgus gadus atpakaļ Aumeisteŗu muižā dzīvojusi veca vecenīte, vārdā Lienīte, kas redzējusi garus. Reiz aumeisteŗiešos nomirusi jauna meita, kuŗai pēc pāra nedēļām vajadzējis jau kāzām būt. Meitas brūtgāns arī ilgi nedzīvojis, un drīz vien tas aizgājis brūtei pakaļ. Reiz Lienīte vakarā nākusi uz māju. Viņai pretim nācis nomirušais puisis un padevis labvakaru. Lienīte atņēmusi labvakaru un sniegusi puišam roku. Puisis roku Lienītei nesniedzis, jo tas viņam neesot brīvu darīt, bet runāties gan varot. Lienīte prasījusi, kurp šis iedams. «Iešu gredzenus pirkt: Man drīz būs kāzas,» atteicis puisis. Lienīte brīnījusies un taujājusi tālāk, kā tad šis gredzenus pirkšot un kad būšot kāzas. Puisis stāstījis, ka viņš ieiešot bodē, paņemšot gredzenus un naudu ielikšot kasē. Viņam būšot kāzas tai un tai svētdienā, lai tad Lienīte nākot skatīties. Lai viņa uzkāpjot baznīcas tornī, pēc saules noiešanas un skatoties pa torņa lodziņu; tad jau redzēšot. Bet tikai; lai nesmejoties un nerunājot. Puisis atkal Lienītei padevis arlabvakaru un aizgājis. Noteiktā svētdienā Lienīte lūgusies šķesterim, lai to atstāj baznīcā. Šķesteris gan negribējis, bet beidzot arī atļāvis Lienītei baznīcā palikt un iedevis baznīcas atslēgas pateikdams, lai izejot to aizslēdzot un atslēgas atdodot viņam.

Kad saule nogājusi, Lienīte uzkāpusi baznīcas tornī un pa lodziņu skatījusies uz kapsētas pusi: Viņa nekā vēl neredzējusi. Tai palicis gaŗš laiks un viņa kāpusi no torņa lejā. Bet trepju lejas galā viņa apstājusies un no brīnumiem acis vien ieplētusi. Baznīcā jau stāvējis mācītājs un priekšējos solos sēdējuši divi trīs cilvēki. Lienīte neviena nepazinusi - tie bijuši gluži sveši. Lienīte steidzīgi uzkāpusi tornī. Nu jau ar kāznieki nākuši. Papriekšu kājām nākuši. brūtgāns ar brūti, sapucēti kā jau pienākas. Aiz tiem citi kāznieki jāšus, gan uz govim, vēršiem, teļiem, aitām, vistām un gaiļiem. Daži jājuši arī uz zirgiem un pašās beigās jājis vecs vīrs uz nomērdētas, lielas cūkas. Tam gājis gŗūti, jo cūka skrējusi no ceļa nost un nebijusi rindā noturāma. Tā pastāvīgi grūdusi purnu zemē, it kā ko meklēdama. Vecais vīrs neticis ar cūku nekādā jēgā. Lienīte ar mokām valdījusi smieklus redzot, ka vecais vīrs ar cūku noņemas. Tad uzreiz cūka lēkusi pār grāvi. Vecais vīrs nokritis cūkai no muguras un kājas vien saslējušās gaisā. To redzot, Lienīte sākusi skaļi smieties. Uzreiz visi kāzinieki pazuduši.