4. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Vienai māmiņai nomirusi meita. Tai pašā dienā otrā pagastā nomiris jauns puisis. Sestdienas vakarā māmiņa nākusi gar baznīcu. Viņa ceļā satikusi jaunu puisi, kas iesācis valodas. Māmiņa puišam stāstījusi savas bēdas un nelaimes. Puisis klausījies, ko klausījies un tad teicis: «Tavai meitai būs rītu kāzas.» - «Kā tā?» brīnījusies māmiņa. Puisis sācis stāstīt, kā bijis un kā būs. Rīt viņam ar māmiņas meitu būšot kāzas. Ja viņa gribot viņu kāzas redzēt, lai tad uzkāpot baznīcas tornī un skatoties. Visu viņa varot darīt, tikai smieties un runāt ne. Kad puisis tā izstāstījis, tad uzreiz pazudis. Svētdienas vakarā māmiņa uzkāpusi baznīcas tornī. Viņa piegājusi pie lodziņa un skatījusies uz ceļu. Drīz vien pa celu jājuši kāznieki. Pašā priekšā jājis brūtgāns ar brūti, kas bijuši baltās drēbēs. Aiz jaunā pāra jājuši citi kāzinieki, gan uz govim, teļiem, vēršiem, gaiļiem, vistām, pīlēm un citiem kustoņiem. Kāznieku vidū jājis klibs vecis uz kuiļa. Kuilis negājis pa ceļu un arvienu grūdis purnu zemē. Klibais ar mokām valdījis kuili. Netālu no baznīcas kuilis licies sāņš un iespiedies sētā. Klibais nokritis un kuilis sācis nejauki kviekt. Māmiņai pasprukuši smiekli. Uzreiz visi kāznieki pazuduši. Ceļš bijis tukšs. Nu tik māmiņa sapratusi, ka tai slikti izdevies.