5. M. P. Lodziņš Sērpilī. LP, VII, I, 70, 6.

Darbu laikos (dzimts laikos) reiz meita, sestdienā ap pusnakti no darbiem mājā nākdama, gājusi gar baznīcu un dzirdējusi baznīcā dziedam. Gājusi lūkot: kas tur dzied? Redzējusi miroņi izcēlušies no kapiem, visi baltās drēbēs, lūguši Dievu baznīcā. Bet pamanīdami, ka meita tur skatās, sākuši dzīties pakaļ to noķert, savā pulkā ieņemt. Meita bēgusi - par laimi ieskrējusi rudzu gabalā - dabūjusi pārskriet vagu krustojumam un tūliņ ķērāji piepēži pazuduši. Šo gudrību meita bija dzirdējusi no savas nelaiķa mātes: ja miroņi jeb gari ķeŗot rokā, lai tikai tad rudzaitē pārskrienot pār vagu krustojumu - tūliņ atstāsies.

P i e z ī m e. No Gulbenes rakstīts, ka nomiruši cilvēki tāpat kā dzīvi ejot baznīcā. Reiz viens cilvēks pusnaktī braucis gar baznīcu un redzējis: baznīca pilna laužu un uz logiem deg svecītes. Viņš arī iegājis baznīcā; bet vigam pienācis mirušais krustdēls un teicis: Kam tu te nāci? Tie nedrīkst te nākt, kas pie mums nepieder. Un kā to labi izteicis, miroņi sākuši šim apģērbu plēst; bet vēl attapis no baznīcas izsprukt. Otrā dienā viņš aizgājis uz kapsētu un tur atradis savas svārku skrandas, ko miroņi naktī baznīcā bija plēsuši. L. P.