6. Anna Krūmiņa Ūziņos. I.P, VII, I, 70, 8.

Reiz viena meita, jauna gada naktī gar baznīcu iedama,, ieraudzījusi to apgaismotu un gājusi iekšā. Iegājusi - vairāk it nekā nav, kā tikai miroņi. Apskatījusies labi un ieraudzījusi arī savu krustmāti. Bet krustmāte pienākusi šai klāt. teikdama: «Ai, meitiņ manu, nu tu esi nelaikā atnākusi. Drīzi mēs, miroņi, iesim uz mājām un skriesim tev pakaļ. Tad tu nosvied mukdama pa drānu gabalam, lai izglābtos no mums.» Un tā arī bijis: tiklīdz meita gājusi laukā - visi miroņi pakaļ. Nu šī nometusi galvas drāniņu un miroņi tūliņ to samaluši miltos. Tad nosviedusi priekšautu, to tāpat samaluši. Un tā visu, ko tikai nometusi, to šie samaluši. Te par laimi gailis iedziedājies un nu meita iztikusi no miroņiem. Miroņi aizsprukuši uz kapiem atpakaļ.