7. Damdenis Drustos, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 70, 9.

Viens vīrs braucis gar kapsētu, arvienu bailīgi apkārt skatīdamies; jo ļaudis bija izrunājuši, ka tai kapsētā esot viens, kas ceļa gājējiem pa mazām skrambiņām vien izplucinot drēbes. Un tā arī šis braucējs brauc, brauc - uz reizi redz: balts cilvēks skrej no kapsētas uz viņu, sacīdams: «Vai nu bēdzi, vai nebēdzi, tevi tikpat noķeršu!» Braucējs, to izdzirdējis, uzmeties mēteli uz pleciem un braucis zibiņa ātrumā. Bet viens norāvis tam mēteli. Rītā atraduši no mēteļa tikai pogas, pati drēbe bijusi pa spalviņai izplucināta un gubiņā salikta.

P i e z ī m e. Par Kalnumuižas baznīcu mēdz stāstīt, ka tanī senāk veļu laikā pa vakariem līdz pusnaktij gari sanākuši. Baznīca tad gadījusies apgaismota. Bet tiklīdz kāds cilvēks gājis skatīties - tiklīdz nogājis līdz akmeņu sētas malai - tūdaļ viss tumšs palicis. A. Brigadiere.

Reiz Drustu baznīcā redzēta uguns un ģērbkambarī viens kungs rakstam. Tas bijis ķēms. - Reiz pavasaŗa naktī zibinim zibinot un pērkonam ducinot, ap pulksten lt. manīta Drustu baznīcā uguns. Viens vīrs gaŗāmiedams, piegājis pie baznīcas loga un ieraudzījis trīs vīrus un ratus ar divi aizjūgtiem zirgiem. Te uz reizi baznīcas durvis vaļā, vīrs sabīstas un augšlecu - lecām steidzas uz māju. Dandenis. (LP, VII, I, 72, l2-14).