8. H. Skujiņa Smiltenē.

Senos laikos viens Smiltenes pagasta saimnieks braucis uz Ēveles pagastu ar savu sievu. Piebraukuši naktī pie Ēveles baznīcas un piesējuši zirgu pie slitas. Baznīca bijusi apgaismota, draudze dziedājusi un ērģeles spēlējuši. Saimniece teikusi uz saimnieku: «Pabaŗo vien zirgu, es ieiešu baznīcā, dievvārdu paklausīties.» Saimnieks barojis zirgu un saimniece iegājusi baznīcā, nosēdusies solos un par lielu lielo brīnumu ieraudzījusi sev blakus sēdam savu māsu, kas bijusi nomirusi priekš disdesmitpieciem gadiem. Māsas viena otru pazinušas. Mirusī māsa teikusi uz dzīvo: «Māsiņ, kādēļ tu nāci mūsu dievvārdos? Ej tūliņ prom. Ka tevi tagad kāds pamanīs, saplosīs gabalos. Ja tevi, izejot no baznīcas, sāk ķert, tad bēgot nosvied kādu drēbes gabalu.» Arī citi dievvārdnieki no mirušo draudzes sākuši palikt uzmanīgi, jo jutuši dzīva cilvēka smaku. Dzīvā māsa nu steidzīgi vien atstājusi baznīcu. Pie baznīcas durvim to gribējis saķert kāds vīrietis. Viņa nometusi seģeni un bēgusi. Miroņi saķēruši seģeni un saplosījuši to mazos gabaliņos. Tālāk par baznīcas durvim miroņi neesot saimniecei sekojuši, laikam viņu stunda bijusi galā.

Ja dzīvā māsa, saimniece, nebūtu no baznīcas izbēgusi, te būtu miroņi saplosījuši gabalu gabalos.

P i e z ī m e. L. Štālberga Pienavā uzrakstījusi teiku, kur meitene naktī iegājusi baznīcā, bet mirusī māte devusi padomu bēgt un bēgot nomest seģeni. Noticis tāpat, kā iepriekšējā teikā. F. Rozenbacha no Nīgraudes piesūtījusi K. Corbikam teiku, kur meita ilģu naktī aizgājusi uz baznīcu, bet mirusī krustmāte devusi padomu bēgt un nomest villaini zemē. Beigas parastās. Sal. vēl iepriekšējo nodalu: «Veli kapsētā. » P. Š.