9. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, VI, 34, 4, 3.

Reiz viena sieva gribējusi pie dievgalda iet un tādēļ pacēlusies svētrītu agrāki. Viņa dzīvojusi baznīcas tuvumā. Izgājusi laukā un redzējusi, kā par brīnumiem, baznīcā jau uguni. Domājusi: «Kā tik agri mācītājs iesācis?» un tecējusi raudzīt. Noskrejot: pilna baznīca miroņu; arī svešs mācītājs kancelē. Sieva apjukusi pavisam. Bet pašu brīdi viena nesen mirusi pienākusi klāt, teikdama: «Sieviņa, steidzies aši ārā no baznīcas; ja nesteigsies, klāsies nelabi!» Šī arī skrējusi tūliņ ārā un tā uz reizi visas ugunis nost, durvis ciet - vēl papēdi sievai nocirtušas. Vēlāk sieva izstāstījusi redzēto brīnumu mācītājam, bet mācītājs neticējis. Bet - nezin, otrā gadā, vai kad - pats mācītājs vēlu jājis mājā gar baznīcu un arī ieraudzījis baznīcā uguni. Piesējis zirgu un gājis raudzīt. Iegājis: pilna baznīca ar miroņiem. Bet viņš nebaidījies: dziedājis līdz un gājis droši uz dievgaldu. Te, itin piepēži ugunis nost, durvis ciet un šis nekā vairs laukā tikt. Nekā darīt - uzkāpis turnī un sācis cilvēkus aurēt. Bet kur nu nakts vidū saaurēsi? Beidzot sācis zvanīt un tad saskrējuši gan ļaudis un izlaiduši ārā.

P i e z ī m e. Tas pats atstāstītājs arī pieminēja, ka citreiz Lestenieki it īpaši uz miroņa zārka likuši grāmatu, lai mironim ir ko dziedāt, - ēdienus, lai mironim ir ko ēst un dzērienu trauku, lai būtu ko nodzerties. L. P.