11. P. Zaravičs Veismaņos. LP, VII, I, 120, 15.

Reiz viens vīrs ilgi tiesājās ar savu lielmāti, bet neiztiesājās: nomira abi. Te gadījies jaunam puisim gar baznīcu iet - iznāk nomirušais vīrs no baznīcas: lai nākot līdz uz baznīcu palīdzēt iztiesāties viņam ar lielmāti, citādi mierā nedusēšot, jo dzīvai dvēselei vajagot to lietu izšķirt. Puisis baznīcā lai uzkāpjot uz kanceles, lai sagaidot pusnakti un kad redzot viņu ar lielmāti rokas kopā saliekam, tad lai nākot droši klāt, izšķirot rokas un sakot: «Miers!» To padarījis, lai mudīgi steidzoties no baznīcas ārā un ja kas nokrītot, to lai augšā neceļot un atpakaļ neskatoties. Labi - puisis padarījis tā un tūdaļ no baznīcas ārā. Bet tur baznīcā bijuši vēl pulka citu miroņu. Tie nu dzinušies puisim pakaļ. Skrienot šim nokritusi cepure; to miroņi saplosījuši, ka pelni vien palikuši tai vietā, bet pats izmucis laimīgi.