12. H. Delle Bērzaunē. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 84, 17

Reiz vienam mācītājam aizmirsās grāmata baznīcā un tikai iedomājās naktī, kad gribēja lasīt. Zinādams, ka viņa kalpone ir droša, viņš tai iedeva baznīcas atslēgas un sūtīja grāmatai pakaļ. Meita arī gāja, lai gan sulainis, viņas mīļākais, tai to liedza. Tā, baznīcā iegājusi, paņēma grāmatu un nāca ārā. Bet uz durvim priekšā tai stāvēja kāds cilvēks, kas to nelaida ārā un arī uz meitas vaicājumu, kas viņš tāds esot, neatbildēja. Meita negribēja ar to jokot, tādēļ, saķērusi to, iesvieda baznīcā, aizslēdza durvis un aizgāja uz mācītāja muižu, nestāstīdama nekam par atgadījumu baznīcā. Otrā rītā sulainis bija pazudis un lai gan šur, un tur meklējuši, tomēr nekur nevarējuši atrast. Pēdīgi meita izstāstījusi savu vakarējo atgadījumu. Aizgājuši uz baznīcu un atraduši sulaiņa labo kāju.