14. Skolniece E. Smerka Streņčos.

Reiz viens bargs kungs nomiris. Viņu aprakuši zem baznīcas pagrabā. Pēc tam baznīcā katru nakti degusi uguns. Gājis viens vīrs novērot, kādēļ uguns nakti deg. Otrā rītā viņš bijis beigts. Gājis otrs, bet nākošā rītā tas arī bijis beigts. Uguns baznīcā degusi arvien tāpat. Bet tad viens vīrs vakarā gājis altārā un apvilcis ar tērauda zobenu trīsreiz sev apkārt. Naktī pulksten divpadsmitos, baznīcas vidū pacēlies zārks. Zārku apstājuši dažādi ķēmi, atvēruši vaļā un sākuši cirst mironi gabalu gabalos. Ķēmi taisījuši dažādus jokus, lai vīrs smietos. Bet vīrs nesmējies. To redzēdami, ķēmi atkal kapājuši kungu. Viens gabals iekritis apvilktā riņķī. Pulkstens sitis vienu, baznīcā palicis tumšs. Rītā vīrs gājis mājā un izstāstījis savus piedzīvojumus. Kungs parādījies vīram sapnī un pateicies par atpestīšanu. No tā laika baznīcā uguns vairs nedegusi.