16. V. Pomelnieks no 85 g. v. Ilzes Vucenes, Lubānā.

Reiz klaušu laikos Lubānas baznīcai bijis ļoti dievbijīgs šķesteris. Viņš bijis ļoti noteikts un nekad nav sācis ne par agru, ne par vēlu spēlēt dievvārdu laikā, kad mācītājs apkopis draudzi.

Reiz, īsi pēc viņa nāves, ļaudis nākuši vēlu no kungu gaitām mājup, bet gar baznīcu ejot izdzirduši spēlējot ērģeles un dziedot. Ejot klātu un skatoties: baznīcā deg sveces, šķesteris spēlē un draudze dzied - taisni kā svētdienās dievvārdu laikā. Trūcis tikai mācītāja. Bet tiklīdz šķesteris ieraudzījis, ka pa logu skatās, un arī gailis pašreiz dziedājis pirmo reizi, viss palicis klusu, gaisma izdzisusi.

Otrā rītā skatoties kapsētā: kaps itkā izrakņāts. Nu tiešām zinājuši, ka šķesteris pa nakti bijis baznīcā. Redzēto izstāstījuši mācītājam un tas pavēlējis uzlikt lielu plakanu akmeni virs kapa, lai mironis nevarētu vairs uzcelties. Tā arī izdarīts - akmens uzlikts. Bet nākošās dienas rītā, kad atkal gājuši ļaudis uz kapsētu, redzot: lielais akmens pārlauzts vidū pušu. Nu sapratuši, ka mironis ir bijis atkal uzcēlies un spēlējis baznīcā. Tad nolēmuši likt otru akmeni pirmajam virsū un abus saskrūvēt. Tā arī darījuši un šoreiz vairs šķesteris nav varējis to pārlauzt un tikt ārā.

Tiešām, Lubānas kapsētā minētais kaps ir redzams vēl tagad, no kā var spriest, ka šis nostāsts nav visai vecs, jo akmeņi arī nav vēl dziļi iegrimuši zemē. Var arī redzēt, ka pirmais akmens pārlauzts un tam virsū uzlikts otrs.

Šis nostāsts ir ļoti pazīstams un viņu stāsta vairākās variācijās.

P i e z ī m e. A. Lerchim-Puškaitim piesūtīta īsa teika no Lubānas, kur teikts, ka turienes draudzes skolotājs miris 1860. gadā, un tikai uzliekot uz viņa kapa trešo akmeni, tas vairs necēlies augšā. LP, VII, I, 72, 19.