18. A. Aizsils Lubānā.

Kad vecā māte bijusi maza meitene, tad nomiris kāds uzcītīgs kapu racējs un ērģelnieks Štams. Nelaime bijusi tā, ka uzcītīgais ērģelnieks nevarējis kapā nogulēt, ērģeļu nespēlējis, un gājis allaž naktī ap pusnakti uz baznīcu ērģeļu spēlēt. Tiklīdz Štams iegājis baznīcā, tūlīt sākušas sveces degt, draudze dziedājusi un viņš pats spēlējis ērģeles. Daudz cilvēku sagājis pie logiem skatīties un klausīties. Beidzot aizgājuši pēc baznīcas atslēgas, bet kā atslēgu ielikuši durvīs, tūlīt baznīcā palicis tumšs un kluss kā kapā. Un ka atslēgu izvilkuši, atkal palicis gaišs.

Vairākas reizes lūguši par viņu baznīcā Dievu, lai Dievs pieņemot žēlīgi viņa dvēseli debesīs. Tomēr tas nekā nepalīdzējis un Štams nācis un nācis spēlēt. Tad draudzes padome uzdevusi izkalt akmeni, kapa lielumā, akmeņa uzlikšanu uzņēmušies kādi seši citu draudžu mācītāji. Katrs runājis savu svētīšanas runu un beidzot, kad akmens bijis uzlikts, pašu draudzes mācītājs lūdzis Štamu Dieva vārdā nejaukt viņam Dieva uzlikto svētīgo darbu, jo daudzi draudzes locekļi negājuši vairs uz baznīcu. Un vecā māte nezin, vai akmens, vai arī mācītāju runas neļauj Štamam vairs iet ērģeļu spēlēt.