Melnā grāmata.

l. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Bībelē senāk esot bijušas septiņas Mozus grāmatas. Tā kā sestā un septītā grāmatā esot bijušas visādas burvības, tad mācītāji esot tās nolieguši. Šī grāmata tomēr esot dabūjama uz melna papīra ar baltiem burtiem, kādēļ to saucot par melno grāmatu. Tāda melnā grāmata reiz bijusi vienam kungam. Kad kungs reiz izbraucis uz lauku, tad arī viņa sulainis uzgājis to grāmatu un sācis lasīt. Lasot pienākusi pilna istaba miroņu, kas mākušies sulainim virsū un prasījuši, kādēļ šos esot saucis. Sulainis nu nezinājis, kā no mironiem vaļā tikt un ko darīt. Drīzumā par laimi atbraucis kungs mājā un, redzēdams sulaiņa nelaimi, paņēmis melno grāmatu, uzšķīris citu lapu, izlasījis vajadzīgos vārdus un tā aizsūtījis mironus atkal projām.

P i e z ī m e. Māņi par melno grāmatu ir pārnākuši pie mums no Vācijas, kur tādas burvju grāmatas ir pazīstamas vairāk variantos. Rīgā arī latviešu valodā izgatavotas tādas melnās grāmatas un viena tāda atrodas ar&127; valsts bibliotēkā. P.