4. Meževsku Jānis Ozolnieku (Paulsgnade) Tiltiņos. Jkr. IV. LP, VII, I, 232, 8.

Sen gadus atpakaļ bijis Ozolniekos tiesnesis, kam melnās grāmatas un kas tiesu grozījis. Pa naktim tas viens braukājis apkārt un ļaudis turējuši viņu par velna pilnu. Reiz tam bijis jābrauc pa nakti gar Dalbu baznīcu, pie kuras ir kapi. Šiem kapiem tuvojoties, piekodinājis savam kučierim, Kalna Benuža tēva-tēvam, lai viņš no Dieva puses neskatoties atpakaļ, kad būšot kapiem gaŗām braukuši. Kučieris, jauns zēns būdams, nevarējis nociesties atpakaļ neskatījies. Kad galvu pagriezis uz kapu pusi. tad ieraudzījis baltus garus, kā dūmus, dzenamies pakaļ. Steigšus viņi vēl laimīgi Dalbu krogu sasnieguši un ar joni stedelē iebraukuši. Zirgs mēli vien izkāris un paši tikai knapi spējuši krogā iemukt.

Citā reizē tiesnesis viens braucis gar kapiem un atkal ieraudzījis, ka gari viņam pakaļ dzenas. Viņš no bailēm no ratiem izlēcis, zirgu uz ceļa atstājis un sācis kājām skriet. Pnapi, knapi tikko; krogā ieskrējis, kad kas kā vējš viņam gaŗām noskrējis. Krogā viņš kādu zēnu pierunājis, tam dzeŗamu naudu solīdams lai viņš viņa zirgu, kas tepat uz ceļa atrodoties, atbraucot. Zēns to izdarījis un arī dzeŗamu naudu dabūjis, ko dodot tiesnesis viņam prasījis: vai tas nekā uz ceļa neredzējis.

«Redzēju lielu, melnu suni ar sarkanu purnu!» zēns atbildējis. Tiesnesis piekodinājis, lai nevienam par to nekā nesakot.