5. J. Simenovs Dolē, Brīvzemnieka «Sborņik», 114, 76. LP, VII, I, 232, 9.

Reiz viens cilvēks aizgājis pie sava drauga, bet neatradis to mājā. Šis draugs bijis liels grāmatnieks. Viesis tad nu apsēdies viņa istabā un sācis grāmatas pārlasīt. Un grāmatu pulkā vienu atradis savādu: lapas tai bijušas melnas, bet burti balti. Sācis lasīt šai grāmatā: Lasījis, lasījis - te sāks tikai miroņi no kapiem lasīties istabā: cits savu miroņa šķirstu vilcis līdz, cits šķirsta vācu, cits atkal miroņa drēbēs vien, ceturtais pat puskails. Un jo vairāk lasījis, jo vairāk miroņu piegadījušies un visi šim stājuši tikai virsū: kāpēc viņus esot saucis? Nezinājis vairs ko darīt, cik briesmīgi pārbijies. Te par laimi, pārradies mājās saimnieks, viesa draugs. Šis tad tūliņ izkampis viesim grāmatu no rokām un sācis ačgārniski lasīt. Kā lasījis no otra gala, tā miroņi lēnām jo lēnām aizgājuši projām. Pēc tam teicis savam viesim: «Skat, šo grāmatu tikai tad vajadzīgs lasīt, ja vēlies kādu mironi ataicināt. Ja mirons sāk prasīt darbu, tad jāiebeŗ sinepju sēklas pelnos un jāliek izlasīt; bet ja vēlies miroņus atpakaļ sūtīt, tad grāmata jālasa ačgārniski: tūliņ visi ridēsies projām.»

Bet viesis tā bijis pārbijies, ka drīzumā nomiris.