6. Priedes Jēkabs Līvesbērze. Etn. I, 1891. LP, VII, I, 230, 6.

Viens puisis salīdzis pie saimnieka, kam melnā grāmata, ko puisis nezinājis. Labu laiku pie saimnieka dzīvodams. reiz nomanījis, ka saimnieks allaž lasa grāmatu ar melnu papīri un baltiem burtiem un vienmēr ievērojis. kur saimnieks šo grāmatu noliek. Tā reizi pašā jauna gada vakarā saimnieks, melno grāmatu izlasījis, arī braucis uz baznīcu saņemt jaunu gadu. Saimniekam baznīcā aizbraucot, puisis dabū grāmatu un nu sāk lasīt. Neilgi puisis dabūjis lasīt, kad to pārņēmušas bailes, jo viņš ierauga , ka pilna istaba ar miroņiem, kas prasa: ko vēloties? Puisis atteicis, lai atnesot maišeli naudas. Teikts - darīts - neilgi bijis naudas maiss klāt. Nezinādams, kā nu atkal var aizraidīt miroņus sūtījis uz baznīcu pēc saimnieka, ko arī drīzā laikā izpildījuši, pārnākdami ar visu saimnieku. Saimnieks ieraudzījis, ka puisis vainīgs, iecirtis puisim pa ļipu. Tad uzšķīris grāmatā otru nodalu, izlasījis un miroņi atkal aizgājuši uz kapiem atpakaļ. Lai gan puisis dabūjis krietnu spērienu un ausi, tomēr palicis turīgs vīrs no minētā naudas maišeļa.

P i e z ī m e. Ķūķeniekos teikts, ka viena sieva nezin kur pacēlusi savādu grāmatu - tiklīdz tai lasījusi, tad pa naktim sanākusi pilna istaba miroņu. Beidzot vīrs sadedzinājis grāmatu, tad bijis miers. L. P.