7. V. Ozoliņš no 70 g. v. J.Ozoliņa Vestieniešu K.-Kuilīšos. LP, VI, 47, 4, 24.

Simjūtu dienā, kad dvēseles mielo, Māziņš gājs un iegājs līderiešos vienā mājā, kur to vakar urgučus dzinuši (mielotās dvēseles, garus, aizdzen). Bijs vēls laiks un ceļš slikts, tādēļ lūdzies nakts mājas; bet mājas ļaudis ne par ko negribējuši dot; beidzot tikpat devuši, tikai cieši piekodinādami, lai tūliņ liekoties gulēt un, acis cieti aiztaisījis, galvu apsedzot.

Kad Māziņš apgulies, tad jutis, ka galds tapis klāts un pēc tam dzirdējs dziesmu:

«Augstraudzīt', zemraudzīt',

Sēsties maldas [meldu] krēsliņā:

Tu mums devi govis, vēršus.

Aitas, kazas, kumeliņus.»

Ilgāk Māziņš nevarējis nociesties, nepaskatījies drusciņ. Pastiepis acis gar deķa malu un domajs: kas jel tur esot? Tikai kaukens muti plātijs - tas viss.

Citā vietā bijs atkal izveicīgs puiss; tas pa dvēseļu mielasta laiku, kamēr visiem bijs ārā jāstāv, piesteidzies pie loga un ielaidis āzi uz galda. Āzis vareni ēdis maizi un grūdis traukus no galda. Nu saimnieki (tēvs, māte, bērni) notālēm pamanījuši: tāds sirms dzīvo pa galdu un viens otram čukstējuši: «Tā tad sirdīgi ņemas ēzdams, tikai, liekas, dusmīgs mazliet: grūž traukus no galda nost.»

P i e z ī m e. J. Priedīte ne Annas muižas Vidzemē uzrakstījis no savas mātes mārcienietes šādu tautas dziesmu:

Augstlēcīt, zemlēcīt,

Sēsties meldu krēsliņā;

Tev pieder govis. vērši,

Tev bērie kumeliņi. »

Šī dziesma dziedāta veļu laikam beidzoties (veļu mēneša 28.-tā dienā). Kad «vecīšus» dzinuši jo mājas laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augstlēcīti, zemlēcīti) uz krēsla, vai galda. to par dievu un visas bagātības nesēju dēvēdami un kā tādu pagodinādami. J. Priedīte.