1. T. Klemenss, «Spoku stāsti, 1873», 9.

Jānis Zelle vēl bijis zēns, kad iestājies dienestā pie viena saimnieka netālu no Jelgavas. Saimnieks to sūtījis, lai eijot rijā gulēt, jo istabā esot maz rūmes. Jānis arī nebaidījies un tādēļ bez atrunas tur nogājis un apgulies. Pirmos gaiļos, kad jau laiks celties pie kulšanas, un zēns jau bijis nomodā, ienāk vīrs vecas modes kungu apģērbā un, pa riju staigādams, runā: «Morģen, morģen!» Puikam palicis ļoti bail, bet kur sprukt? Te uz reiz izdzirdis, ka arī cita saime jau nāk pie kulšanas un spoks pazudis.

Kad nu zēns stāstījis citiem, ko bija redzējis un dzirdējis, tad tie nospļāvušies un sacījuši, ka rija esot uz vecas kapa vietas būvēta un še arvien naktī staigājot tāds spoks, no izskata kā kungs, ar zilu fraku, spodrām pogām un sarkanu vesti, un runājot: «Morģen, morģen.» Bet citādi viņš neko ļaunu nedarot. Vēl tagad uz tās pašas vietas stāvot rija, kur spoks ceļot kūlējus pie darba.

P i e z ī m e. No 1 līdz 28. numuram ir runa par dabīgā nāvē mirušiem veļiem. P. Š.