5. P. Šmits no P. Zeltiņas Rīgā.

Rencēnu lielskungs bijis ļoti dusmīgs cilvēks un ļoti stingri turējis savus ļaudis. Kad viņš nomiris, tad viņš ilgu laiku vēl rādījies muižas augšējās istabās, tā kā neviens nevarējis tur dzīvot. Reiz jaunais lielskungs gribējis izceļot un sūtījis savu istabas meitu, lai atnes no augšas istabas viņa ceļa somu. Bet istabas meita baidījusies tur viena iet un sacījusi, lai nākot sulainis. Citi ļaudis gan smējušies par meitas bailēm, bet sulainis tomēr aizgājis viņai līdz. Kad paņēmuši ceļa somu un gribējuši jau iet zemē, tad sulainis smiedamies iesaucies: «Kur tad nu ir tas vecais lielskungs?» Tūliņ viņam aiz muguras kāds skali sasitis pļaukstas. Sulainis ar meitu abi pārbijušies, noskrējuši pa trepēm zemē un no tā laika vairs nav daudzinājuši veco lielkungu.