7. P. Šmits no P. Zeltiņas Rīgā.

Vecais Burtnieku lielskungs neesot gājis baznīcā un neesot mācītājus ieraudzījis. Kad viņš nomiris, tad viņam kapsētā nav bijis miera un pa naktim viņš bieži rādījies savā pilī. Viņam bijis kāds palaidnīgs dēls, kas dzīvojis Vāczemē un nav bijis tēvam pa prātam. Pēc vecā lielkunga nāves viņš tomēr izrādījies par pirmo mantinieku un pārnācis uz Burtnieku muižu dzīvos. Nu vecais lielskungs sacēlis lielu traci un katru nakti dauzījies pa pili, ka durvis vien žvarkstējušas. Divas dienestnieces vienu vakaru sarunājušās: «Diez, kurā istabā nu šonakt lielskungs ālēsies?» Šos vārdus izteikušas, viņas tūliņ dzirdējušas, ka kāds no bēniņiem steidzies ar smagiem soļiem zemē. To dzirdot, meitas sabijušās un aizbēgušas projām.

Tā vecais lielskungs tur dauzījies ilgu laiku, bet vēlāku, ka jaunais īpašnieks jau bijis iedzīvojies un vairs nepalaidņojies, tad arī vecais apklusis un pēc tam vairs neesot dzirdēts.