Veļi māžojas.

14. A. Bīlenšteina kr. no Liel-Seseves. LP, VI, 45, 4, 20.

Vienreiz viens vīrs gājis caur mazām apsītēm un izdzirdis, ka viens vaidēdams pēc palīga saucot. Ātri piesteidzies klāt un redzot: viens vīrs drīzi ceļoties, drīzi krītot tādā gŗavā, kur ūdeņa nebijis, bet dubļi papilnam. Viņš nu palīdzot izcelties, lai turētos uz kājām: bet šis kā krītot, tā krītot atpakaļ. Nu vaicājis: «Kas tev par nelaimi, kāpēc tad tu krīti?» Atbildējis: «Vai tad tu neredzi to balto vīru, kas mani gāza - skaties, nu viņš iet projām!» Izglābējs skatījies, skatījies - nekā neredzējis. Tas baltais esot bijis velis - tādēļ otram cilvēkam nerādījies.

P i e z ī m e. Kroņa Talsiniekos saka; «Gar tādiem kapiem, kur spokojoties, jāejot arvienu divatiem, tad spoki nerādīšoties.« L. P.