20. Skolnieks Andrejs Ritenis no 70 g. v. Jēkaba Riteņa Nīcā.

Reiz Jēkabs Ritenis bijis pagastā. No pagasta nogājis Baznīcas krogā, kur iedzēris dažas pudeles alus. Uz vakaru, saulei laižoties, gājis pa ceļu mājās. Viņš gājis pa to ceļu, kas ved no Baznīcas kroga gaŗām Reiņa kapiem uz mācītāja muižu. Uz Reiņa kapiem bija paglabāts vecpusis Ādlēris, kas pats sevi nošāvies. Ādlēris bija Ritenim labs draugs, priekš nāves vēl sadzēruši beidzamo puspudeli. Tumsai metoties, Ritenis tuvojies Reiņu kapiem, kur izdzirdis savādu rīboņu, kas bijusi līdzīga ratu grabēšanai, kas piekrauti ar dēļiem. Troksnis bijis liels. Ritenis uzgājis uz Reiņa tiltu, atspiedies pret tilta lieveni, uzpīpējjs un gaidījis, kas piebrauks. Bet braucējs nepiebraucis, un grabēšana nozudusi. Pa to starpu uznākusi bieza migla, un visi Reiņa kapu koki izauguši lieli un augsti un pēc tam miglā pazuduši. Ritenis gājis atkal tālāk. Pretī Reiņa kapiem uz ceļa radies paglabātais Ādlēris. Ādlēris saķēris viņam pie rokas, apgriezis atpakaļ un teicis: «Te ir mājas!» Ne vārda nerunādami, gājuši pa ceļu atpakaļ. Ritenim iešāvies prātā: «Cik tālu es iešu ar tevi līdzi!» Kad nogājuši līdz kādam krūmam, Ritenis nomanījis, ka viņš tikko gar šo krūmu uz mājām iedams pagājis gaŗām. Ritenis saķēris krūmu un teicis: «Es vairs tālāk neiešu!» Ādlēris apstājies un paskatījies uz viņa pusi. Pēc brītiņa Ritenis paskatījies, bet: Ādlēra vairs nebijis. Ritenis gājis uz mājām.