21. Pampļu Jānis Jelgavas apkārtnē.

Dzīvojis bagāts saimnieks. Braucot no pilsētas, laupītāji to nosituši. Gan meklējuši vainīgos, bet viss velti, tie bijuši kā ūdenī iekrituši. Naktij iestājoties, mirušais saimnieks sācis staigāt pa mājām un rīkojis saimi pie darba. Saimniece liek sēt rudzus, saimnieks saka: «Nē, tev jābrauc grantī.» Saimniece liek braukt uz pilsētu, saimnieks saka: «Tev jācērt malka,» u.t.t. Visi par šādām lietām ļoti uztraukušies. Ļaudis aizbēguši un saukuši to par spoku māju. Tad saimniecei viena vecenīte ieteikusi, lai atvedot katoļu mācītāju. Saimniece arī paklausīja. Mācītājs nogaidījis, kamēr pulkstens nositis 12, un tad prasījis spokam, kāpēc viņš staigājot un nedodot saimei miera. Spoks atbildējis, ka viņam vēl jāstaigājot 10 gadi, kamēr pienāks viņa īstā nāve. Ja šim neļaujot pa istabu staigāt, tad lai mazākais ļaujot dzīvot uz istabas augšas, kur esot tukšs zārks. Mācītājs viņam to arī atļāvis, un no tās reizes spoks licis saimi mierā.