27. A. Smagars Līksnas pag.

Vīns cylvāks guoja pa mežu. Mežā viņš apmoldījuos un ceļa navarēja atrast. 1lgu laiku staiguoiis pa mežu, viņš īraudzīja mozu ustabiņu. Cylvāks tyuleņ guoja īškā, jo beja stvpri izalcis. Īguojis ustabā, viņš redzēja, ka vīns cylvāks gul gultā, bet galds ir nūlykts a r vysim lidim ēdīņim un dzērīņim. Cylvāks nūiēma nu kokla savus skopļcrus un apkuora tūs ap kuojom gulūšanu cvlvākam. Pots viņš haēdja un gribēja īt gulēt, bet guliīšais nusvīdja zeme vīnu rlīku un ūtru, viņš mēģinuoja celtīs, bet navarēja. Tod gul.ūšais teica: «K am tu man šū ķēdi uz kuoiom uzkuori, tod es tev paruodītum kai svešā ustabā īt. Es naasmu cylvāks, bet as.mu myrūņs.» Leidz gaiļim myrīms runuoja, bet kod nūdzīduoja gailis, myrūns otkon alvka nadzeivs. Nu reita cylvāks pajēma sovus škoplerus un guoja sovu ceļu.