29. p. Šmits no P. Zeltiņas Vidzemes Katrīnas draudzē.

Viens ļauns saimnieks pavedis savu dienastmeitu. Pēdīgi viņš saskaities un padzinis to meitu. Tā aizgājusi mežā, dzemdējusi tur bērnu, tad nožņaugusi to un pati pakārusies. Ļaudis gan šo un to par to runājuši, bet pēdīgi valodas apklusušas.

Pēc tam saimnieks apprecējies, dzīvojis kārtīgi, bet nekad negribējis braukt pa to mežu, kur tā meita pakārusies. Pēc septiņiem gadiem saimniece gribējusi apmeklēt savus vecākus un pierunājusi arī saimnieku aizbraukt ar viņu kopā uz vecāku māju. Taisns ceļš gājis caur minēto mežu, bet saimnieks tur negribējis braukt. Saimniece brīnījusies, kādēļ šis domājot braukt ar līkumu. Saimnieks arī negribējis nekā stāstīt un braucis taisni caur mežu. Braucot viņi dzirdējuši mežā kādu bērnu raudam, par ko saimnieks ļoti sabijies, bet nekā nesacījis. Tas pats atkal noticis atpakaļ braucot. Saimniece brīnīdamies prasījusi: «Kas tur varētu raudāt?» Vīrs nu vairs nevarējis nociesties un izstāstījis sievai visu savu noziegumu. Saimniece par to ļoti saskaitusies, atstājusi savu vīru un izstāstījusi visu gadījumu tiesai. Saimniekam nu beidzot bijis jāstājas tiesas priekšā.

P i e z ī m e. Teikas no 29. līdz 35. numuram ir par pašnāvniekiem. P. Š.