30. F. Neimanis Zlēkā.

Mans tēva-tēva brālis man stāstīja, ka viņš reiz par vasaras svētkiem nācis no Klanicas kroga balles mājās, atnācis pie krusta akmens, kur toreiz esot bijis smuks klajumiņš, un tas bijis pilns ar maziem zaķēniem, kas bijuši ļoti droši. Nu viņš sācis zaķēnus ķert, tā izķēries nosvīdis, līdz kamēr saulīte gandrīz jau lēkusi, tad visi zaķēni pazuduši. Kad nu sācis iet uz mājām, tad uz reizi atradusies viņa priekšā smuka jauna preilenīte, kas uz viņu skatījusies un smējusies, soļu dividesmit attālumā. Kad viņš preilenīti ieraudzījis, padevis viņai labu rītu un gribējis viņai iet tuvāki, bet tik līdz pāri solus pakāpis, tad uz reizi preilenīte pazudusi viņam acu priekšā. Kad preilenīte pazudusi, tad viņam uznākušas tik lielas bailes, ka par kaklu un galvu mezdamies, devies atpakaļ uz krogu un tad gājis uz mājām par citu ceļu. Kad es savam vecam draugam Andrejam izstāstīju sava tēva-tēva brāļa piedzīvojumus pie krusta akmens, tad viņš man pastāstīja, ka tur esot gan viena meita senos laikos pakārusies, un viņa pirmā sieva arī tur esot redzējusi vairākas reizes vienu preilenīti par novada ceļu staigājam, kas viņai acu priekšā pazudusi.