Veļi māžojas.

31.T. Bērziņš Ķrustpils pag. Latvju kultūras kr.

Latgalē, netālu no Krustpils ir kapsēta. Ārpus kapsētas pakalnē, pie mūra valles, atrodas liels akmens. Par šo akmeni apkārtnē ir uzglabājusies sekoša teika. Neilgi priekš dzimts būšanas atcelšanas, Krustpils muižā par vagāru bijis Ļūļāks, ļoti nežēlīgs cilvēks. Bet tā kā jau tautā bija manāma kustība pret dzimtsbūšanu un pret vagāriem, tad atradās arī tādi drošgalvji, kas Ļūļākam piedraudēja nāvi. Ļūļāks, to dzirdēdams, un arī zinādams no saviem kungiem, ka vergu laiki un reizē ar to viņa vara drīz beigsies, no bailēm pakārās muižas lielajā rijā. Ļūļāka dvēsele bijusi tik ļauna, ka pats velns neiedrošinājies to uzņemt ellē, un debesīs jau tai pavisam vietas nebijis. Tāpēc tad Ļūļāka dvēsele klejojusi apkārt, sevišķi pa tām vietām, kur viņš bija strādājis savus briesmu darbus. Tā ik vakarus, saulei norietot, kad gani dzīnuši lopus mājā, Ļūļāks sēdējis uz sētiņas ar pātagu rokā. Gani to ieraudzīdami, pārbijušies un skrējuši, cik spējuši, kliegdami: «Vai, vai, vecais vagārs! vecais vagārs!» Tā kā Ļūļāka dvēsele vairs nevienam nedeva miera, tad nolēma viņa miesas izrakt un apglabāt ārpus kapsētas. Uz kapa uzlika deviņus akmeņus un uzvēla vēl vienu jo lielu, lai Ļūļāks vairs nevarētu tikt no kapa ārā. No tā laika tad Ļūļāku neviens vairāk nav redzējis, bet lielais akmens ārpus kapsētas stāv vēl šodien.