32. Dāvids Vilks Mangaļos. LP, VII, I, 96, 9. Plades kroga pirtī (Skultes draudzē) reiz puisis pakāries.

Un vienu svētvakaru, tā ap pulksten 11, tai pašā pirtī trīs žīdi pērušies. Tikām pērušies, uz vienu reizi izdzirdējuši uz pirts griestiem troksni, itkā ratu rībienu, tādu. Pēc trokšņa ātri jo ātri pirts griesti atvērušies un viena kāja slīdējusi uz zemi. Žīdi pirmā brīdī briesmīgi pārbijušies, bet trešais, vecākais, bijis drusku drošāks: tas aizdedzinājis skalu un laidis kājai uguni klāt. Kā pielaidis uguni, tā - joki nebūs - kāja itin piepēži izstiepusies līdz grīdai un žīdi pliki izsprukuši ārā, saukdami ļaudis palīgā. Atskrējuši ļaudis, tie jau zinājuši, kas darāms, saukuši: «Jāni, Jāni, ko tu gribi?» (Jānis bijis puisim vārdā, kas pirtī nokāries). Tad viena balss atbildējusi: «Es tikai gribēju to žīdu, kas manu kājas pirkstu sadedzināja.» Rītā gājuši pirtī skatīties, atraduši pirts krāsni saspārdītu un žīdiem palikušās drānas lupatu lēveros saplosītas. Velns neļāvis Jānim dusēt.