33. J. Šāberts.

Mana vectēva laikā pie vienas priedes pakāries zirgu zaglis, vārdā Vilks. Kā nav licis dzīvs būdams citiem miera, tā arī miris spokojies. Reiz pie spoku priedes vectēvam gadījies ganīt zirgus. Tā bailīgi gan bijis ap dūšu, bet vai nu tādēļ neganīs, zāle lai tāda liela. Ganījis, ganījis, līdz aizsnaudies. Nezin, cik ilgi gulējis, kad kāds jau modina. Vectēvs atvēris acis un ieraudzījis briesmīga izskata cilvēku: acis sarkanas, mēle izkārta un valgs ap kaklu. Spoks vectēvam vaicājis, ko šis te guļot, lai vācoties tik nost, tas esot viņa ceļš. Vectēvs pavirzījies tālāk un gulējis tik nost. Tam brītiņam pieticis, bet drīz vien spoks atkal klāt un liek, lai vācoties nost no viņa ceļa. Vectēvs pavirzījies arī nost un gulējis tik projām. Pēc laiciņa spoks atkal klāt, bet nu vectēvs pārmetis krustu un tūlīt arī iedziedājies gailis, bet spoks pazudis, kā ūdenī.