35. H. Skujiņa Smiltenē.

Launkalna staļļmeistara māja neesot gluži tīra, tā esot laikam piepesteļota. Pa naktim uz istabas augšas nākot staigātājs un baidot ļaudis.

Reiz ziemā deramā laikā (janvārī un februārī) noticis tā. Staļļmeistars vakarā aizgājis uz deramo dienu krogā. Mājā palikuse viņa sieva un meita. Meitai atnācis ciemiņš, jauns puisis. Tie vēlu nopļāpājuši, bijis jau tuvu pusnaktij, kad uzreiz dzirdējuši staigātāju.

Staigātājs uzkāpis pa trepēm, kuras stāvējušas pie istabas gala lūkas. Uz trepēm tas spēris trīs soļus, jo trepju kociņi trīs reizes iečīkstējušies. Istabas augša bijusi pilna ar sienu un āboliņu. Staigātājs gājis pa istabas augšu tālāk: «Blakš! blakš! blakš!» - trīs smagi soļi atskanējuši uz istabas augšas un viss apklusis. «Nu jau atkal staigātājs klāt!» teikusi staļļmeistara sieva. Jaunais puisis ar meitu tikai saskatījušies un klusējuši. Bet tad uzreiz istabā sācis pūst tāds kā vējš, lai gan visi logi un duris bijuši cieti. Vēja pūsma pārskrējusi un viss bijis atkal klusu. Puisis vēl nodzīvājis labu brīdi un tad taisījies uz māju iet. Staļļmeistara sieva iededzinājusi uguni vēja lukturī un taisījusies puisi pavadīt, lai tai pašā reizē apraudzītu muižas zirgus, jo staļļmeistars vēl nebija no kroga pārnācis. Kad tie abi izgājuši no istabas priekšnamā, uzreiz sacēlies tur tāds vējš, it kā āra duris būtu vaļā - lai gan tās bijušas cieti - un uguņs vēja lukturī nodzisusi. Kad priekšnamā palicis tumšs, tad gar sienu kāds dikti skrāpēdamies ātri uzskrējis uz istabas augšas. «Blakš! blakš! blakš!» atskanējuši drīz vien trīs smagi soļi uz istabas augšas. Staigātājs atkal nokāpis pa gala lūkas trepēm. Trepju kociņi trīs reiz nočīkstējuši. Kad staļļmeistara sieva ar jauno puisi izgājuši ārā, tad tur viss bijis klusu un mierīgi. Bijusi gaiša mēneša nakts. Ne mazākās vēja pūsmiņas nebijis. Staigātājs esot ļauna meita, kas priekš ilgiem gadiem uz staļļa augšas pakārusies.

P i e z ī m e. A. Aizsilam skolniece E. Poriete uzrakstījusi no Lubānas div teikas, kur Priežu kalniņā pie vienas priedes pakāries viens cilvēks, ko naktis vēl varot redzēt karājamies, un kur durvju rāmis tasīts no priedes, kur pakāries viens cilvēks, un «mēneša naktīs uz durvim varot redzēt asinis.» Turpat vēl L. Aizpurve uzrakstījusi teiku, ka vienā mājā, kur pakaries cilvēks, «pusnaktīs nezin kas klabinājies, it kā malku skaldījis». A. Mednis piesūtījis Folkloras krātuvei no Limbažiem teiku, kur «pakārusies viņa atstāta brūte», kas vēl redzēta «baltās drēbēs» ģērbusies. H. Skujiņa uzrakstījis teiku, ka Blomu pagastā redzēts «vīrs zilā kaŗa kunga mētelī ar četrstūrainu cepuri galvā» un tas esot bijis kāds «svešs ka;a kungs kas tur vecos laikos pakāries.» M. P. Lodziņš (VII, I, 63, 6) piesūtījis no Jaun-Sērpils Lerechim-Puškaitim teiku, kur ozolā pakāries viens vecītis, «kuŗa dvēsele ķēmodamās biedējusi cilvēkus.» Skolniece Ciemīte iesniegusi skolotājam T. Dzintarkalnam teiku, kur «divas meitas noslīcinājušās» un vēl abas redzētas «pa naktim gar upi staigājam.»