Veļi māžojas.

39. Stud. Vītols Kursīšu Sūbŗu Vītolos. LP, VII, I, 460, 1.

Vienreiz zvanis viens pats sebu kurinājis baznīcu. Izkurinājis drēbju kambaŗa krāsni, gribējis vēl drusku pārslaucīt baznīcu. Ieeitot, ieraugot, ka zaķis tup uz dievgalda. Domājis: «Kur tad šis te radies?» Uzsaucis - domājis: «Nu jau muks prom!» , nekā. Domājis: «Lai stāv arī!» Paslaucījis drusku baznīcu, iegājis atkal drēbju kambarī. Pa tādam laiciņam iet atkal raudzīt, arī vēl būs zaķis. Ne, zaķa vairs nebijis, nu lapsa stāvējusi. Šis rauga atkal baidīt, bet lapsa nekust ne no vietas: pacilā drusku ausis, izvirina asti, bet paliek kā jau stāvējusi. Zvanis atkal ieiet atpakaļ drēbju kambarī, izbiksta vēl krāsni, aiztaisa cieti un iet atkal raudzīt, kas nu būs baznīcā. Nu, vadzi, esot lācis: cilājot ķepas, rūcot un tā zvērīgi skatoties uz šo - zvani. Šim nu, nabagam, paliek baiļi, aizslēdzis baznīcu un gājis uz mājām. No rīta izstāsta visu mācītājam, ko redzējis. Mācītājs negrib ticēt: viņš ies viņam citā vakarā līdz un redzēs, vai būs tiesa. Jā, citu svētvakaru mācītājs iet zvanim līdz. Ieietot abi divi baznīcā - jā, redzot visu, kā zvanis teicis : papriekšu ieraugot zaķi, tad lapsu, beidzot lāci. Kad esot bijis jau lācis, tad mācītājs teicis pa brītiņam: «Jāiet būs vēl raudzīt, redzēs, kas nu būs.» Jā, pa brītiņam iet atkal abi raudzīt. Nu vairs nav ne zaķa, ne lāča, ne lapsas, bet mācītājs stāv kancelē un teic sprediķi. Izteic sprediķi, nokāpj smuki no kanceles, iet uz dievgaldu. Tā šis mācītājs (īstais mācītājs) prasot šim: ko viņš te dara viņa baznīcā, kā viņš tā drīkst sprediķi teikt? Ķēmotājies atbildējis: «Tevis dēļ man tikai te jānāk un tu vēl ņemsi rāties!» - «Kā manis dēļ?- «Ko, tu vēl nezini? Nu tad izņem to, kas apakš altāra, tad tu vairs nerāsies!»

Jā, no rīta raugot apakš altāra, esot mazs bērns aprakts. (Mācītājs bijis sakūlies ar meitu un tā bērniņu nozūmējusi un altāra apakšā parakusi.)

P i e z ī m e. Teikās no 39. līdz 49. numuram ir runa par nogalinātiem bērniem. P. Š.