41. H. Skujiņa Bilskas pag.

Netālu no mežsarga mājas bijis liels egles celms. Kad mežsargs nācis no meža, vai arī gājis uz mežu, tad viņš vienmēr apsēdies uz celma un uzpīpējis pīpi.

Reiz mežsargs dienvidā nācis no meža, apsēdies atkal uz celma un aizkūpinājis pīpi. Kad mežsargs pagriezis galvu uz meža pusi, tad netālu no celma ieraudzījis mazu smuku mājiņu, pie kuŗas durvim stāvējis mazs puika un teicis uz mežsargu: «Lūdzu, papī', nāc vien iekšā!» Mežsargs izbrīnējies skatījies uz mājiņu un puiku. Tad mežsargs sācis prasīt puikam, kas viņš ir un kā viņš te gadījies, jo mājiņas pie celma nekad nav bijis. Puika sācis stāstīt. Viņš esot šā paša dēls. Viņa māte to esot nožņaugusi un pie celma aprakusi. Tagad viņa māte dzīvojot Biksējā, viņa kritīšot no kūts augšas un nositīšoties. Viņam esot te tik ilgi jāpaliekot, kamēr māte esot dzīva. Kad viņa nositīšoties, tad šī nākšot viņa vietā. Tad viņš no mājiņas aiziešot pie Dieviņa. Puika arī izstāstījis, kā saucot viņa māti. Tad puika ar visu mājiņu uzreiz pazuduši. Mežsargs aizgājis uz Biksēju un sameklējis puikas māti. Tai viņš redzēto un dzirdēto istāstījis. Māte briesmīgi raudājusi un vaimanājusi. Beidzot arī viņa mežsargam pateikusi, ka tas viss patiesība, ko puika stāstījis. Dažus gadus vēlāk puikas māte tiešām nokritusi no kūts augšas un nositusies.