42. Vaskis Tukumā.

Vecos laikos Klosteŗa kalnā pie Talsu ezera bijusi pils, kas esot nogrimusi. Ezera pusē kalns esot ļoti stāvs un cieši pieguļoties pie ezera. Šinī pusē kalna galā esot dziļš caurums, nogrimušās pils skurstenis. Reiz caurumā ielaista pīle, kas izpeldējusi ezerā. Citreiz kalnu pētīt sabraukuši kungi un mācītājs. Kungiem līdzi bijis vergs, ko tad mācītājs nobiktējis, apsējuši tam striķi ap vidu un laiduši pa caurumu lejā. Bijis norunāts, ka tad, kad vergs raustīs striķi, to vilks ārā. Pēc kāda laika striķis raustīts un vergs izvilkts. Tam bijušas trīs zelta lietas rokās: biķeris, šķīvis un (trešo lietu stāstītāja neatminās). Atrastās lietas tikušas lietotas vietējā baznīcā. Stāstītājas Ulštāmenes māte, Tukuma nespējnieku patversmē, redzējusi šīs lietas baznīcā un pati dzērusi no biķeŗa vīnu. Trauki lietoti vienīgi lielo svētdienu pirmajās dienās. Kad jautājuši vergam, kur šis ņēmis tās lietas, ko tur redzējis u.t.t. vergs neatbildējis ne par kādu naudu: šim esot apakšzemē noteikts neko par turieni neizpaust, un šis solījumu nedrīkstot lauzt.

Uz kalna esot veca rija. Reiz rijā bērni rotajājušies. Viena meitene, Lībiņa, piepēži ieraudzījusi no rijas krāsns izveļamies mazu ap 3 gadu vecu zēnu, zilos svārciņos un sarkanās biksiņās; tas bijis bez vienas rokas un kājas, un iedams vēlies uz rokas un kājas kā ritenis. Zēns pieskrējis meitenei klāt un iesitis pa muti, un teicis : «Vai tu arī gribi tādas nieka naudas dēļ paspēlēt savu dzīvību?» Meitenei ap muti bijis kā saskrāpēts, kā ar uguni iededzināti trīs pirkstu iespiedumi un šī zīme palikusi visu mūžu. Spoks meitenei rādījies ļoti bieži, sevišķi iemiegot. Rokā tas vienmēr nesis pusplaukušu kārkla stibiņu. Pūpolu svētdienā visa dzimta ar meiteni gājusi uz riju raudzīt spoku. Meitene nostājusies pie rijas durvim un māte aplikusi tai rokas ap kaklu un jautājusi: «Nu, vai tu redzi?» Pēc brītiņa meitene saukusi: «Redzu, redzu! Viņš nāk!» un sākusi raut no kakla nost. mātes rokas, domādama, ka spoks žņaudz. Māte saukusi: «Uguns un pērkons, &127;kas te ir?» un jautājusi meitenei: vai vēl ir? - «Ir, ir,» teikusi meitene. Pēc mātes trešā izsauciena «uguns un pērkons» spoks nozudis. Reiz dienvidū meitenei ejot ar mājas kalponi pa ceļu. spoks atkal parādījies. Meitene izsaukusies: «Ek, viņš nāk, tagad gan es tam spokam sadošu!» un metusies tam virsū, bet patiesībā uzbrukusi kalponei un sākusi to sist.

Reiz uz riju spoku skatīt aizgājusi kalpone Marija. Kalponei stāvot rijā, atskanējusi no rijas krāsns balss: «Vai tu arī gribi mani redzēt? Tad atnāc lielo piektdien pulkstens tikos un tikos, tad es tev pastāstīšu, kas es esmu un kādēļ te esmu.» Meita par dzirdēto pastāstījusi arī citiem. Noteiktā laikā meita arī aizgājusi uz riju, bet rija jau bijusi pilna ar ziņkārīgajiem kaimiņiem un spoks nerādījies. Ļaudis sprieduši, ka spoks hūšot kalpones Marijas mātes dēliņš. Viņai jaunai esot bijis bērns no kāda puiša. Meita nespējusi bērnu uzturēt un prasījusi no puiša naudu. Puisis naudu nedevis, bet paņēmis bērnu un teicies vest uz Jelgavu nodot audzināšanā savai mātei. Varot būt, ka puisis bērnu neesot nodevis, bet to nogalinājis.

Ap šo kalnu saistoties daudzi nostāsti un notikumi. Tā reiz dienas vidū gar ezera malu pie kalna gājis viens vīrs. Šķērsām uz taciņas starp ezeru un kalnu gulējis zārks. Vīrs nodomājis, ka tas būšot tikko mirušā Sarkanābola zārks un gājis tam apkārt, ieejot arvien dziļāk ezerā. Šinī brīdī pa taciņu nākusi kāda sieviete. Vīrs saucis tai, 1ai taču tā nekāpjot zārkam virsū. Vai tā esot neredzīga? Sieviete brīnījusies vien par tādu kaimiņa runu un teikusi, ka tas pats jau neredzot, ko darot: līdz pusei jau ūdenī esot un kā akls brienot vien dziļāk - tā jau varot noslīkt. Vīrs attapies un iznācis malā, bet citādi būtu noslīcis. Pie kalna ezerā noslīcinājusies Blūmentāla meita, vecāki nepiekrituši viņas laulībā m ar izredzēto. Reiz kaimiņiene kapsētā, kur meita apglabāta, laistījusi puķes. Kaimiņienes meitenei, kamēr māte aizgājusi pēc ūdens, parādījusies jauna meita un jautājusi, vai viņa šo pazīstot. Kad meitene nepazinusi, tā pastāstījusi, ka šī esot Blūmentāla meita, kas ezerā noslīcinājusies, un lūgusi meiteni, lai tā nākot aplaistīt viņas kapu. Klosterkalna (Talsu) ezers prasot katru gadu cilvēka upuri.