Veļi māžojas.

50. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, VI, 32, 4, 1.

Reiz vienam kurpniekam svešs cilvēks ik pēc mēneša laika licis jaunus zābakus nomērīt. Kurpnieks tīri pabrīnījies, kur tik daudz zābaku tāds plēš, kur ne. Te vienu vakaru svešais atkal klāt. Bet nu kurpnieks, mēru noņēmis, līdis tīšām skatīties, pa kuŗu ceļu šis tāds aiziet. Un - ko domāt - redz: ieejot turpat kapsētā un nozūdot. Viņš neko. Te - kas ir - otru vakaru, kamēr kurpnieciene pa laidaru kopjas, svešais ieklups istabā un sapīcis uzstās kurpniekam: «Ko nāci man vakar pakal? Ko gribēji, skatīdamies mani? Vai es tev neesmu aizmaksājis - ko?» Un kamēr kurpnieks sataisīsies atbildēt, šis - ko domāt - noskrūvējis pats sev galvu, noliekot uz mūra un nu ar rumpi vien klūp kurpniekam pakausī.

Par laimi sieva izdzirdējusi trāci, ieskrien un redzot - labi vairs nav: galva uz mūra un rumpis plēš vīru. Ko viņa darīs? Tā paraujot galvu, iznesot laukā un iesviežot sutrainī.

Nu steigusies atpakaļ vīru glābt. Bet plēsējies nebijis vairs - tas neredzams izskrējis galvai pakaļ sutrainī un nezin kur palicis.

No tā laika nerādījies nekad vairs kurpniekam.