53. T. Klemenss, «Spoku stāsti, 1873.» 4.

Upītes Miķalis bija Salonajas krogā ar labiem draugiem saticies, kur tam tērzējot laiciņš ātri pagāja un jau gandrīz pusnakts bija klāt, kad draugi šķīrās. Miķelim bija jābrauc gar kapsētu, kas bija tālu no cilvēku mājokļiem, un kur ļaudis daudzināja, ka tur spokojot. Labu dūšu ieņēmis, tas par tādu valodu nebēdāja. Mēness spīdēja gaiši un zirgs nosalis un izsalcis tecēja bez pātagas pilnos rikšos. Līdz kapsētu labi noskrējis, sāk uz reiz zirgs pret pašiem kapa vārtiem krākt un baidīties. «Kas nu par ērmiem?» domāja Miķelis. Te nejauši izskrien caur vārtiem liels melns suns ar briesmīgu riešanu, un nu zirgs vairs nebija valdāms, tas 1ēkšus vien skrēja šņākdams un sprauslodams uz mājām. Bet Miķelis pārlieku nobīdies, sagulēja kādas trīs nedēļas slims un ilgi tam vēl skanēja melnā suņa negantā riešana ausīs.