57. T. Ķlemenss, «Spoku stāsti, 1873, 2.

Vecais Šēfers esot dzīvojis lejas Kurzemē kādā muižiņā. Ziemas svētku vakarā viņš sarunājies ar savu dēlu braukt znotu apmeklēt, kas kādas trīs jūdzes tālāk turējis krogu uz renti. Sniega puteņi gan plosījušies, bet braucējiem bijis ceļš it labi pazīstams, un tādēļ šie ar Dieva palīgu devušies ceļā. Trīs verstes no znota dzīvokļa tiem bijis jābrauc pār augstu kalnu un tikko nokļuvuši kalnam otrā pusē, tie ierauga uz paša ceļa pusmucu pilnu ar stipru proba brandvīnu guļot. Zināms, ka viņi brandvīna mucu uz ceļa neatstāja, bet ievēla to kamanās un paņēma līdz. Kaut gan Šēfers apziņoja, ka esot brandvīna mucu atradis, tomēr neviens neatsaucies, kam tā piederētu, un nu sākuši atrasto brandvīnu dzert.

Muca jau sen bijusi tukša, un atkal ziemas svētku vakars klāt. Lai gan bijis ceļš aizputināts, Šēferam atkal uznākusi varena luste, znotu apciemot: bet šoreiz dēls nebraucis līdz un tādēļ devies viens pats ceļā. Pār pieminēto kalnu braucot, tam iešāvies prātā, ka pērngadā ap šo laiku še esot brandvīnu atradis - un brīnums - tikko nokļuvis kalna otrā pusē - mēness spīdējis gaiši - iesāk zirgs baidīties, un, lūk, muca gul atkal uz ceļa. Ar mokām zirgu pievedis pie mucas, grib pilno mucu ievelt kamanās, bet tā ātri veļas uz leju. Domādams, ka varbūt zirgs ar kājām mucu novēlis, brauc atkal tai klāt, un tikko no kamanām izkāpis, sāk muca velties kalnā. Iesākot, neko nedomādams. brauc tai pakal, bet muca veļas drīz uz kalna, drīz uz leju, kamēr beidzot nopratis, ka nav labi un nu to pārņēmušas lielas bailes un šaušalas. Bez ceļa ar lielu riņķi viņš steidzies pie znota, nobijies un drebēdams, ienācis krogā, kur bez kavēšanās izdzēris krietnu šņapsi, par ko znots to jautājis: «Sievas tēv', vai neesat nobīdušies no mucas? Muižas vagārs šovakar, par kalnu braukdams, arī nopūlējies ar mucu, un tā pārbīdies, ka tagad pie miršanas slims guļot.»

Te uzņēma viens vecs vīrs, kas krogā bija ienācis, valodu un stāstīja, ka priekš daudz gadiem atpakaļ kalna ielejā bijis brandvīna brūzis, kur vīndeģis pašā ziemas svētku vakarā sev kaklu pārgriezis. No tā laika vairāk nevarējuši brūzī brandvīnu dzīt un vaijadzējis to pavisam iznīcināt. Vēl tagad ziemas svētku naktī vīndeģis vārtoties kalnā kā brandvīna muca un baidot ļaudis.

P i e z ī m e. Teikās no 57. līdz 63. numuram veļi parādās dažādu priekšmetu izskatā. P. Š.