59. H. Skujiņa Aumeisteŗos.

Sen, sen atpakaļ Aumeisteŗu Zaķu muižā noticis tā. Muižas kalējam nomirusi veca māte. Kalējs nomirušo ielicis zārkā un uznesis uz istabas augšas, jo citas rūmes tam nebijis. Naktī visā mājā nebijis miera. Pa istabas augšu arvien staigājuši un ugunis vien spīdējušas. Kalējs ar savu sievu visu to dzirdējis un redzējis. Nākamā dienā kalējs nomirušo māti aiznesis uz tukšu muižas šķūni. Bet arī tur naktī bijis tas pats. Pa šķūni atkal staigājuši, ka ugunis vien spīdējušas. Šķūņa duris vērušās vaļā un pa tām gājuši iekšā un ārā uguns stabi. Uguns stabi nākuši no Romiešu kapsētas. Par Romiešu kapsētu sauc Zaķu muižā vecu kapu kalniņu, kurā tikuši savā laikā atrasti miroņu kauli neparasta lieluma, akmeņa cirvis un vēl citas sīkākas senlietas. Kapu kalniņā mironi aprakti ļoti seklu, ne vairāk, kā divi pēdi dziļumā. Mironiem virsū esot uzbērta laba kārta nelielu akmeņu un tad vēl uzbērtas zemes. Visi, kas uguns stabus redzējuši, teikuši, ka vecie mironi ejot uz nomirušo kalēja māti. To nakti, priekš kalēja mātes bērēm, nācis no Aumeisteŗu Lielā kroga uz māju muižas dišļērs. Kad viņš bijis jau pie Zaķu muižas tilta, tad uzreiz ieraudzījis, ka pa abām ceļmalām nāk augsti uguns stabi un ceļam pa vidu veļas ugunīga bumba, uz augšu palēkdamās. Uguns stabi apstājušies uz tilta un nelaiduši dišlēru gaŗām. Dišļērs bijis drošs vīrs un gājis tik stabiem klāt. Bet stabi katrs no savas ceļmalas uzreiz sagājuši ceļa vidū kopā. Ugunīgā bumba lēkājusi pie stabiem uz augšu, uz leju. Dišļērs neticis garām. Viņš pagriezies uz ceļmalu, bet stabi aizgājuši no ceļa vida katrs uz savu ceļmalu un bumba palikusi vidū. Dišļērs atkal neticis gaŗām. Tā stabi darījušies ilgi, ilgi. Dišļērs neticis garām un arī kā par brīnumu nesadedzinājies, jo bijis stabiem pavisam klāt. Uguns bijusi pavisam auksta. Dišļēram nekas cits neatlicies, ka iet atpakaļ. Dišļērs ar lielu līkumu aizgājis uz māju. Pie mājas viņš apstājies un skatījies. Uguns stabi vēl stāvējuši uz tilta. Arī šķūnī, kur bijusi nomirusī kalēja māte, spīdējušas ugunis un pa durvim nākuši un gājuši uguns stabi. Kad kalēja māti aprakuši, tad nekad vairs ugunis šķūnī nespīdējušas.