Veļi māžojas.

73. Vilis Ozoliņš Vestienā. LP, VII, I, 442, 1.

Vienā krogā, netālu no Lielajiem Kangariem, daudzreiz raudājis bērns. Mans mātes tēvs bijis dūšīgs vīrs. Tas raudam izdzirdējis, gribējis raudātāju atrast, lai kas. Bet citi vīri tomēr apvaicājušies krodzeniekam: kas tas par raudātāju esot? Krodzenieks teicis: ko te meklēt, ko te atrast - tas arvienu tā raudot. Citā reizē bijuši vairāk tādu dūšīgu meklētāju un tie tad atraduši bērna žokļa kaulu. No kaula spiedušās burzgulas kā asaras laukā un raudu skaņas atskanējušas tā kā iekšpusē kaulam, kā ārpusē - nemaz pilnīgi noprast. Nokristījuši rauduli, pārmetuši krustu, apģērbuši un aprakuši vecā vietā. No tā laika mitējies raudātājs raudāt. Ja bērnu nekristītu nomaitājot. tad tas miera neturot.

P i e z ī m e. Šajā un trijās sekošās teikās ir runa par raudošo kaulu. Citas līdzīgas teikas ir vēl 9. nodaļā, kur veli prasa, lai tos aprok. P. Š.