76. Rūdolfs Kociņš Galgauskā.

Nepilnu versti no Rimstavu pusmuižas atrodas sils, ko sauc par Rimstavu silu. Caur silu tek strauja, sekla Džergzdaunas upīte. Pār upīti iet ceļš no Rimstavām uz Galgausku. Agrāk šajā silā esot spoki rādījušies. Reiz, nakti caur silu gadījies braukt drošam vīram. Viņš gan bijis dzirdējis, ka še spoki rādoties, tomēr nelicies ne zinot - braucis tik tālāk. Bet kā ticis pie upītes, tā zirgs apstājies un negājis pāri tiltam. Brīnums - no tilta apakšas nākot skaņas, it kā bērns raudātu! Vīrs gājis raudzīt, bet nekā neatradis. Tas gribējis iet atpakaļ uz ratiem, bet te raudot atkal. Nu viņš gājis un lūkojis ūdenī. Lūkojis, lūkojis - beidzot atradis kaut ko tādu garu. Izvilcis - ieraudzījis cilvēka stilba kaulu. Kaulu tas ietinis drānā un braucis uz māju. Mājā pārbraucis, vīrs kaulu nonesis uz riju. Otrā rītā mājenieki runājuši, ka rijā esot bērns raudājis. Vīrs atminējies stilba kaulu. Nu viņš bijis pārliecināts, ka tas ir spoks, kas ļaudis Rimstavu silā biedējis. Viņš paņēmis kaulu un aiznesis uz mācītāju. Mācītājs apskatījis, padomājis un licis kaulu aprakt. No tā laika Rimstavu silā vairs nedzirdot spokojamies.