78. P. Šmits no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Vienam saimniekam klājies gluži labi, bet te gadījies kāds skauģis, kas viņu nobūris Tas ieteicis, lai ejot uz kapsētu, izrokot vienu mironi, izņemot tam iekšas un to vietā lai ieliekot teļa iekšas. Miroņa iekšas lai pārnesot mājā un ierokot apakš kūts. Tad tik tam klāšoties īsti labi. Saimnieks arī tā izdarījis, bet tikai sev par postu. Otrā rītā, kad taisījušies braukt mežā, puisis atgāzis ragavas, kas bijušas pie kūts pieslietas, bet tās ar paceltām ilksim pašas aizskrējušas projām. Tā maize ko todien cepuši, pārvērtusies krāsnī par zirgu mēsliem. Govis bijušas kūtī pie griestiem pievilktas. Saimnieks nu griezies pie mācītāja, lai tas nākot apsvētīt viņa māju. Tikko mācītājs ienācis istabā, tūliņ aiz griestiem aizspraustais dūcis skrējis viņam gar ģīmi un iedūries sienā. To redzēdams, mācītājs sacījis saimniekam, ka viņš būšot apgrēkojies pret Dievu. Saimnieks nu arī atzinies un aiznesis miroņa iekšas atkal uz kapsētu. No visas nelaimes ticis vaļā tikai tad, kad arī tiesa tam uzlikusi savu sodu.