2. H. Skujiņa Gaujienā.

Vecos laikos Gaujienas pagastā bijis vecs krogs, ko saukuši par Kalna krogu. Par krogu gājušas apkārtnē nelabas valodas. Kuŗš krogā vācu galā pa nakti gulējis, nevarējis miera dabūt. Gulētājs ticis visādi mocīts, vāļāts pa gultu un žņaugts.

Reiz iebraucis kāds kaŗa kungs un prasījis krodziniekam naktsmāju. Krodzinieks nakts māju neliedzis, bet kara kungam izstāstījis par žņaudzēju. Kara kungs par to nelicies ne zinis, tikai pavēlējis, lai ātrāki ierāda telpas nakts mājai. Gulēt iedams kaŗa kungs pateicis, ja naktī saukšot krodzinieku, lai tad nākot vien iekšā, durvis būšot neaizslēgtas. Tad viņš ar zobeni uzvilcis uz durvim, logiem un grīdas trīsdeviņus krustus. Pusnaktī žņaudzējs sācis, kā parasts, kaŗa kungu mocīt un žņaugt. Bet kaŗa kungs nebijis vis no bailīgiem. Viņš jautājis žņaudzējam, kas viņš esot, ko vēloties un kādēļ traucējot gulētājam naktsmieru. Žņaudzējs visu izstāstījis. Viņš ticis priekš ilgiem gadiem nokauts, aplaupīts un aprakts tai vietā, kur tagad esot kroga trepes. Pateicis arī savu vārdu un sava slepkavas vārdu. Viņš rādoties tādēļ, ka nevarot atrast miera, pa trepēm vienmēr staigājot un viņu traucējot.

Otrā rītā kaŗa kungs dzirdēto izstāstījis krodziniekam, kas to tūliņ paziņojis lielmātei. Lielmāte likusi trepes noārdīt un rakt, lai pārliecinātos, vai tur nav tiešām cilvēks aprakts. Un tiešām arī izrakuši cilvēka kaulus. Lielmāte likusi galdniekam taisīt zārku, iedevusi palagu, kuŗā lai satin kaulus un likusi zārku ar kauliem kapsētā aprakt un mācītājam apstāvēt. No tā laika žņaudzējs neticis vairs krogā manīts.