4. A. Lerchis-Puškaitis no J. Gulmaņa Grenčeniekos. LP, VI, 132, 7, 5.

Senāk Grenčnieku Mežģibās piemitis pretistabiņā tāds gariņš, kas viņš nu bijis. Šo gariņu toreizēji mājinieki iesaukuši par Bungšķi. Un viņš vienmēr pa vakariem un naktim pretistabiņā grabinājies, gan arī klauvējies. Bet bijušas arī dienas, kad nedzirdējuši viņu nemaz. Ja tādās reizēs mājinieki ievaicājušies: «Bungšķi, ko tu nu dari, ka tevi nedzird?» tad Bungšķis tūliņ sācis grabināties. Vienreiz patlaban noskaitījuši svētvakarā pātarus un viens vīrs, pretistabiņā iedams, tāpat ievaicājies: «Bungšķi, ko tu te grabinies? Vai tu Dievu nemaz nelūdz? Bungšķis skaņā balsī atbildējis: «Kā tad nelūdzu? Man arī savs Dievs - nedomā, ka tev vien.»

Bet vēlāk Bungšķis esot parādījies vienam māju vīram sapnī: lai izņemot pretistabiņā, apakš dzirnām, viņa kauliņus un apglabājot, tad viņš vairs negrabināšoties nekad. Labi, pavēluši dzirnas nost un patiesi atraduši kauliņus. Tos aprakuši un no tā laika Bungšķis tur vairs nav dzirdēts.

P i e z ī m e. Šeit velis ir samaisīts ar Mājas-kungu, kam devuši dažādus vārdus. P. Š.