5. No Gulbenes. LP, VII, I, 143, 2.

Vienā baznīcā katru nakti spīdējusi uguns un kad gājuši cilvēki - uguns pazudusi. Tad viens cilvēks jau dienu aizgājis uz baznīcu, nosēdies tādā paslepenā vietā, visapkārt apvilcis sev ar krītu riņķi un lasījis bībelē. Ap pusnakti sanākuši baznīcā balti cilvēki, atplēsuši vienā vietā baznīcai grīdu, izņēmuši vienu mironi, noplēsuši tam mugurai ādas siksnu un ar to pašu siksnu pēruši nabadziņu, ka žēl bijis redzēt. Tikām pēruši, kamēr sapēruši siksnu lupatās - vēl viens gabaliņš iesprādzis riņka iekšpusē pie tā cilvēka. Kā iesprādzis tur, baltie lūgušies, lai šis siksnas gabaliņu atdodot, bet neatdevis. Salūgušies līdz pusnaktij, bet kad vēl neatdevis, tad baltie ierakuši mironi tai pašā vietā atpakaļ un pazuduši. Otrā dienā sanākuši cilvēki, izņēmuši mocīto mironi no baznīcas pagraba un aprakuši kā pieklājas kapsētā. No tā laika māņi baznīcā vairs nerādījušies.