6. Ķ. Purgals Āraišos. Pelēka kr. LP, VII, I, 143, 3.

Vienā baznīcā vienādi vien brēca. Tad kāds drošs puisis apsolījies iet nosargāt brēcēju. Viņš paņēma baznīcā līdz galdiņu, krēslu, apsēdās un lasīja bībeli. Te ap veļu laiku atveŗas baznīcas durvis un ienāk lācis. Ienāk, aiziet līdz lasītājam, apskatās - iet atkal atpakaļ. Bet nu pēc tāda brīža sanāks pulka veļu lēkdami iekšā, un uzsāk diet, ka put vien. Izlēcās labi: te viens velis uzplēsa baznīcas grīdai dēli, uzrāva no pagrīdes vienu cilvēku augšā un sita to nežēlīgi. Sistais tā vien brēca. «Ai, manu sūro mūžu, kā es viņu pavadīšu, kā es viņu pavadīšu! » Pēc tam viņi sasisto nodīrāja un tad lēkāja atkal. Kamēr šie lēkāja, puisis pamanījās, pierāva nodīrāto ādu sev klāt un neatdeva vairs. Gan veļi visvisādi izlūdzās, lai atdod ādu, bet šis ne un ne. Pa to starpu pienāca gaisma un veļi aizbēga. Dienu gāja baznīcā lūkāt ādu, bet atrada tikai tāss gabalu tai vietā. Nu uzplēsa to grīdu, kur naktī velis dīrājamo cilvēku izrāvis, un atrada cilvēka kaulus. Mācītājs tad apsvētīja kaulus, apraka zemē un nu vairs nedzirdēja nekad baznīcā brēcam.