7.P. Šmits no P. Zeltiņas uz leišu robežām.

Vecos laikos bijis viens kungs, kas mīlējis uzdzīvot ar savu apakšnieku sievām. Reiz viņš pat paģērējis, lai šīs sievas noģērbjas un iet peldēt ezerā viņa acu priekšā. Vīri to vairs nevarējuši paciest un sarunājušies, ka jāatriebj savas sievas un kungs jānogalina. Izvēlējuši divus jaunus vīrus, kas lai nogalinātu kungu un aizvilktu to uz mežu. Ja nāktu kāda izmeklēšana, tad visi nosprieduši kopīgi noliegt un sacīt, ka viņi nekā nezinot.

Abi vīri nu arī nogalinājuši kungu un aizvilkuši viņa miesas uz mežu. Tā kā kungs daudzreiz izbraucis, tad arī šoreiz ļaudis domājuši, ka viņš ir kur aizceļojis un tālāk par viņu nekā neprasījuši. Vienu svētdienu viņa kalpone ganījusi ezera malā govis un piepēži ieraudzījusi, ka kungs sēd kāda vītola zaros, kas audzis turpat ezera malā. Kungs nu saucis meitu sev klāt un prasījis, Iai dodot viņam dzert, bet tā kā meitai nav bijis nekāda trauka, tad kungs viņai pasniedzis savu salmu cepuri, lai nesot ar to viņam ūdeni. Kad meita atnesusi ūdeni, tad kungs padzēries un sācis stāstīt, ka viņš vairs neesot dzīvs. Tagad runājot tikai viņa gars, bet viņa miesas guļot neapraktas tepat netālu mežā. Tie un tie vīri esot viņu nosituši un aizvilkuši uz mežu. Lai nu viņa iet uz muižu un izstāstot visu ļaudim, lai miesas tiktu aprakstas un vainīgie vīri nodoti tiesa.

Kungs pēc tam pazudis un meita lielās bailēs steigusies uz māju, kur tad arī visu izstāstījusi, ko viņa redzējusi un dzirdējusi. I audis nu gājuši uz mežu meklēt un tiešām tur atraduši kunga līķi, kas jau bijis stipri satrūdējis.

Vainīgos vīrus nu arī saņēmuši cieti, un šie redzēdami, ka viņu noziegums tādā kārtā nācis gaismā, arī paši atzinušies. Tiesa viņus notiesājusi uz Sibiriju. Tur viņiem tomēr klājies gluži labi un viņi palikuši pat bagāti. Pēc tam viņi paziņojuši savām sievām un tās nu arī aizbraukušas pie vīriem uz Sibiriju.