16. Teicējs A. Krusts Bukmuižas pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja mežā vīns vīnsētnīks un natuoļi nu tuo vīnsētnīka beja meža molā moza ustabiņa. Tymā ustabiņā dzeivuoia veirs ar sīvu un dālu. Veirs beja cīši vacs, bet sīva jauna. Kad nabeja kuo ēst, tad tys veceļs guoja pa ļaudim prasīdams maizes dēļ sovas sīvas un dāla. Vīnu reizi jis nūguoja un kad atguoja, beja pavysam vēli. Sīva ar dālu jau guļēja un beja cīši aizmyguši, ka nimoz nadzierdēja, ka veirs sytas pi durovom. Reitā izīt sīva uorā un verās, ka veirs kai damīdzis pi sīnas uz suona, tai sēd sasaļs. Pasaucja jei sovu dālu un oba diviji dūmuoja, kū tagad darīt. Paglobuot nav ar kū. Dūmuoja, dūmuoja un dāls soka muotei: «Lobuok bēgsim, muot, nu ituos ustabiņas, kas atrass, tvs jū paglobuos.» Tai sarunuojuši viņi nūbāga un nikas nazynuoja, kur viņi palyka. Par nazcik dīnu vīnsētnīks pīguoja pi ustabiņas un īraudzēja veceli. Jis tyuleņ paziņuoja cytim ļaudim. Kad vysi saguoja pi veceļa, tad pajēmja jū un īnesja ustobā. Storp ļaudim beja vīna tercijarka, kura pajēmja vecīti, nūmozguoja jū ar korstu jyudeni, nūvylka sapleisušuos drēbes, apvylka lobuokas un paglobuoja. Aizbāgušī sīva ar dālu suoka dzeivuot pilsātā nu jauna. Dāls struoduoja, bet muote gribēja ūtru veiru precēt. Tvs jau kotru vokoru staiguoja pi juos. Vīnu vokoru dāla nabeja sātā, bet muote gaidīja sova bryutgona. Beia zima un cīši solts. Uz reizes dzierd, ka naz kas nuok. Jei dūmuoja, ka dāls vai bryutgons. Attaiseja jei durovas un redz: vacais veirs stuov un smejas. Sasabeidušuos sīva gribēja aiztaisit durovas, bet veirs soka: «Na, tagod es tev samoksuošu par tū, ka tu mani atstuoji pi durovom,» un pajēmis sīvu uz placim, nūnesja leidz okai un īsvīdja tur, bet pats otkon aizguoja uz kopim. Kad atnuocja dāls, īraudzēja duravas vaļā un muotes nabeja. Tūreiz jis ar muotes bryutgonu suoka vysur meklēt un, nadabuojis nikur, aizbraucja cytur dzeivuot. Tai puorguoja nazcik godu. Dāls apsaprecēja un dzeivuoja Iabi. Bet vīnu reizi jis sadūmuoja aizbraukt uz tū pilsātu, kur jis ar muoti dzeivuoja, un pazavērt, vai nav viņas jau tur. Tai i izdarēja. Pameklēja otkon vysur, bet nadabuoja. Tūlaik viņam īguoja pruotā aizīt leidz tai mozai muojiņai, kur viņi vysi treis dzeivuoja. Pīguojis pi mozuos ustabiņas, verās, ka nava nivīna cylvāka, bet durovuos turpat sēd juo tāvs. Dālam baist tyka, jis nūkrita celūs un suoka prasīt nu tāva dūšonas. Tad tāvs atbildēja: «Labi, dāls, es tev pīdūdu, bet tova muote tagad vēl gul; okas dybynā, iziem jū un pagloboj!»

Tad dāls aizguoja otkon uz pilsātu, dabuoja tū oku, paprasīja laužu paleidzēt izjemt muoti nu okas un paglobuot jū. Tad jis aizguoja leidz savai sātai, kur gaidīja sīva un bārni. Un tai dzeivuoja laimīgi leidz pašai nuovei.